Galvenais ir dievbijība!
Valmieras draudze 6. septembrī piedzīvoja īpašu sabata prieku. Laikā, kad tik daudzi cilvēki laulājas, bet reizē arī tik daudzas ģimenes tiek šķirtas, ir brīnums redzēt draudzes priekšā cilvēkus, kuri 50 sava mūža gadus ir nodzīvojuši kopā. Un, kaut gan Jēzus ir teicis, ka beigu laikā netaisnība ies vairumā un tāpēc mīlestība daudzos izzudīs- mūsu draudze ir bagāta, jo šajā dienā mēs redzējām divus pārus, kuri bija sasnieguši savu zelta kāzu jubileju. Viņos mīlestība nav izzudusi, bet īstā pieķeršanās ir veidojusies tikai ar laiku. Ilgai un Albertam Cīruļiem, kā arī Renātei un Gunāram Sokolovskiem acīs riesās prieka asaras, asaras, kas apliecināja, ka ejot kopā ar Radītāju ir iespējamas visas lietas un visas grūtības ir pārvaramas.
„Ezeru” mājas saimnieki Renāte un Gunārs dzīvo ar brīnišķīgu apsolījumu sirdī – „ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28). Gan Renāte, gan Gunārs ir dzimuši adventistu ģimenē. Renātei kristības notika 12 gadu vecumā un viņu kristīja tētis. Viņa atceras, ka pat nevarēja sagaidīt savas kristības un dažbrīd nesaprata, kāpēc jāmācas par tēmām, kuras viņa jau zina. Tomēr viņa uzskata, ka bez saviem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem neiztiek neviens cilvēks savā ticības ceļā, jo katram ir jānonāk pie kaut kā sava. Gunāram kristības notika 1945. gadā piecpadsmit gadu vecumā.
Gunāram ir trīs brāļi un Renātei- trīs māsas. Arī viņu pirmās tikšanās ir interesantas, jo tās notika ģimenes lokā, lai gan viņi vēl nebija precējušies, proti, Gunāra brālis bija salaulājies ar Renātes māsu, tāpēc ģimenes kopā sanākšanas reizēs tikās arī viņi. Tolaik oficiāli tika atzītas tās laulības, kuras tika slēgtas dzimtsarakstu nodaļā. Tā nu arī Renāte ar Gunāru vienkāršās drēbēs un darba dienā, 11. augustā, devās reģistrēt savu laulību, lai gan savās sirdīs viņi zināja, ka saglabās savu uzticību viens otra un Dieva priekšā līdz noliktajai kāzu dienai- 31. augustam. Tā arī pienāca šī saulainā kāzu diena- 1958. gada 31. augusts. Renāte ar prieku atceras, ka tā patiešām bija viņu diena, un viņa pati jutās kā Dieva svētīta līgava Gunāram. Kopējā dzīves ceļā viņus ievadīja Renātes tēvs Alfrēds Mednis un mācītājs Arnis Sprūde. Kad vēlamies vairāk dzirdēt un uzzināt no viņiem par tā laika jaunlaulāto dzīves romantiku, Gunārs pasmaida un saka, ka visi ir cilvēki- vairs viens otru par eņģeli neuzskata ne draudzē, ne ģimenē. Abi atzīst, ka mīlestība ir darbs mūža garumā, kas prasa atbildību, principus, pienākumus un pats galvenais dziļu dievbijību. 
Gunārs un Renāte ir izaudzinājuši divus bērnus- Ilzi, kura kā dāvana viņiem piedzima sabata rītā un dēlu Madaru. Renāte atzīst, ka Dievs viņas dzīvē ir bagātīgi atbildējis uz lūgšanām un piepildījis viņas jaunības sapņus. Dievs tos piepildīja, ja ne viņas pašas dzīvē, tad Renāte redz savu ilgu piepildījumu meitas ģimenē. Atskatoties atpakaļ uz savu līdzšinējo dzīvi, viņi visā redz Dieva vadību, piemēram, reiz, kad Renāte devās mājās ceļš bija ļoti slidens. Tas bija tik slidens, ka viņa satraucās, vai nokļūs līdz mājām, bet pēkšņi iet kļuva pavisam viegli. Nonākot mājās, pirmais jautājums, kuru Renāte uzdeva bērniem bija: „Atzīstieties, kurš par mani lūdza.” Tieši tas arī bija noticis- bērni bija lūguši, lai mamma var mierīgi un viegli nokļūt līdz mājām.
Dzīvē ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs esam iecerējuši. To ir piedzīvojuši arī Renāte un Gunārs. Renāte jau kopš bērnības ļoti vēlējās kļūt par ārsti, bet savas pārliecības dēļ un izvēles vienmēr un visos apstākļos turēties pie patiesības, ir nācies šajā ceļā pārvarēt ne vienu vien grūtību. Renātei pietrūka trīs mēneši līdz medicīnas skolas beigšanai. Lai beigtu vidusskolu vien, viņai nācās mainīt vienpadsmit skolas, tomēr tas nav traucējis viņai pabeigt māsu skolu un daudz dažādus specializētos kursus- masieru, fizioterapijas, medmāsas u.c. Arī Gunārs vairākkārt ir ticis izslēgts no skolas savas pārliecības dēļ un arī armijas gaitās ir nācies saskarties ar problēmām. Gunāra attieksme pret ieročiem un nepakļaušanās pavēlēm sabatos, armijas cilvēku vidū radīja sarkastisku teicienu: „Sokolovskis šauj labi, bet tikai pa nedzīviem mērķiem.” Pārbaudījumos, Dievs vienmēr ir bijis uzticams, un Viņš ir izcīnījis uzvaras pār ienaidniekiem brīnumainos veidos, gan liekot tiem aiziet no darba, mainīt darba vietu vai kā savādāk atbrīvojis ceļu Saviem bērniem.
Renāte un Gunārs Sokolovski teju gandrīz 65 gadus ir pavadījuši draudzē. Viņi viennozīmīgi atzīst, ka Dusas dienas bez draudzes- tas ir tukšums. Jau kopš 12 gadu vecuma Renāte ir dziedājusi draudzes korī, bet šobrīd viņa ar prieku iepazīst draudzes locekļus un sagatavo viņiem īpašus apsveikumus, kad vien tas ir nepieciešams. Renāte atzīst, ka, lai gan viņa ir kautrīga un tāda, kurai patīk nolīst kaktiņā, tomēr viņa viena nespēj. Viņai ir vajadzīga sabiedrība. Gunārs viņu raksturo kā cīnītāju, kura strādā kā lauva. Gunāru visi pazīst kā ļoti dievbijīgu cilvēku, kurš pavada daudz laika Bībeles pētīšanā. Viņš ilgus gadus ir darbojies sabatskolā, kā arī atklājis dievkalpojumus. Gunārs apcerējumam gatavojas praktiski strādājot un veicot dažādus darbus, ne tik daudz sēžot pie rakstāmgalda. Viņš atzīst, ka tā bieži vien rodas skaidras atziņas un izpratne par lietām. Gunārs uzskata, ka mūsdienās liela daļa cilvēku netic patiesībai. Visa Bībele ir Dieva iedvesmota caur Svēto Garu, turklāt ir vieta Bībelē, kuru Dievs ir uzrakstījis ar Savu pirkstu, un tie ir Dieva dotie desmit baušļi, par kuriem cilvēkiem vispār nevajadzētu būt nekādas diskusijas vai neizpratne. Diemžēl nākas saskarties, ka baušļi ir pirmais, ko cilvēki vēlas Bībelē izmainīt vai neievērot.
Šobrīd Gunāram un Renātei ir seši mazbērni- Roberts, Agnese, Katrīna, Gustavs, Luīze un Sandis, kā arī viens mazmazbērns- Emīlija. Dzīvē ne vienmēr materiāli ir gājis ļoti labi, bet vienmēr viss ir pieticis un nekas nav trūcis. Tomēr garīgi viņi ir ļoti bagāti un svētīti, tāpēc viņi pateicas Dievam par katru no bērniem un mazbērniem, kā arī par mazmazmeitiņu. Gunārs mūsu sarunā vairākkārt atkārtoja, ka, viņaprāt, visskaistākais vēl ir priekšā. Tā viņi dzīvo arī šodien- ar apziņu, ka Debesis vēl tikai būs! Un Renāte vēl tikai piebilst, ka grūtības viņu dzīvē ir bijušas par lielu, lielu svētību! Āmen!
Šis notikums ļoti vienoja un aizkustināja draudzi. Pēcpusdienā visi bija mīļi aicināti baudīt Ilgas cepto garšīgo, lielo, 4 kg smago torti.
Māsas Lāsma & Līva Valmierā!
