Adventistu Valmieras draudze

Pasaulē pazīst sāpju piektdienu un augšāmcelšanās dienu. Abas dienas tiek ļoti apspriestas. Cauri gadsimtiem tās ir bijušas visvairāk pētītās dienas vēsturē, jo Bībelē ir daudz stāstīts par to, kas notika piektdienā, kad Jēzu piesita krustā – nogalināja, kā arī ir stāstīts par Kristus augšāmcelšanās dienu. Augšāmcelšanās diena ir atnesusi drošu pārliecību par uzvaru pār nāvi un kapu. Tā ir cerību un prieku iedvesmojoša diena.

Tagad atstāsim piektdienu un svētdienu, pievērsīsim uzmanību sestdienai – Kunga sabatam. Tāds savāds klusums iestājas, kad runājam par dienu starp Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Tad paliek tikai saujiņa sekotāju. Iepriekšējā diena, ko saucam par piektdienu jeb jūdu sagatavošanās dienu bija murgaina, ar teroru, ar šausmām, un adrenalīnu. Par to daudz rakstīts. Bet par šo par sabatu, Bībelē ir tikai vienas detaļas apraksts: par sargu izlikšanu, lai vērotu kapu un vairāk mums nav stāstīts nekas. Tā ir klusa diena. Sestdiena ir klusa. Par to liecina īsais teikums: “sabatu tās (sievas) pavadīja klusu pēc bauslības.” Nekas nenotiek. Jēzus klusē. Dievs klusē. Pilsēta, kas iepriekšējā dienā kliedza pēc asinīm, ir pieklususi. Jēzus ir miris…

Sabatā, kad Jēzus sekotāji pamodās, šausmas ir garām, vismaz pagaidām; adrenalīns ir zudis. Mācekļiem tā bija pamošanās pēc divām negulētām naktīm. Tie, kas ticēja Jēzum, pulcējas, varbūt klusi. Viņi atceras: ko Viņš teica? Ko Viņš iemācīja? Ko Viņš to darīja? Viņi atcerējās, ka Viņam pieskaroties rētas sadzija. Viņi atcerējās, kāda bija sajūta, kad Jēzus tos aicināja pie sevis. Viņi atcerējās savas cerības un sapņus. Viņš grasījās mainīt pasauli. Tā ir diena, kad dvēsele ir sadragāta. Tajā dienā moka jautājums: “Kas palicis?”

Sabats guļ mūsu kalendāra centrā starp piektdienu un svētdienu. Pravieši jau iepriekš dažādos veidos piešķīra lielu nozīmi trīsdienu stāstam. To īpašā veidā akcentē apustulis Pāvils definējot evaņģēliju (1.Kor. 15:3-4): “Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem”

Vecās Derības hronikas ir pilnas ar to, ko varētu saukt par “trīs dienas stāstiem.” Kad Ābrahāms izmisis, ka viņam nāksies upurēt Īzaku, viņš ierauga upuri, kas trešajā dienā izglābs dēla dzīvību. Jāzepa brāļus iesēdina cietumā, un trešajā dienā viņi tiek atbrīvoti. Rahabai ir teikts, ka izraēliešu spiegiem jāslēpjas no ienaidniekiem, un trešajā dienā viņi būs drošībā. Kad Estere dzird, ka viņas ļaudis tiks nogalināti, viņa dodas prom ātri un lūdz Dievu. Trešajā dienā ķēniņš viņu saņem labvēlīgi.

Pravietis Hoseja (6:1-2) aicināja:

“Ejiet, atgriezieties pie Kunga – viņš saplosīja, un viņš mūs dziedēs, viņš sita, un viņš mūs pārsies! Viņš mūs atdzīvinās divās dienās, trešajā dienā viņš piecels mūs, un mēs dzīvosim viņa priekšā!”

Visu trīs dienu stāsti vieno struktūru. Pirmajā dienā ir nepatikšanas, un trešajā dienā ir glābiņš. Otrajā dienā nav nekā – tikai nepatikšanu turpinājums. Problēma ar trešās dienas stāstiem ir tā, ka tu nezini, ka tas ir trešās dienas stāsts līdz trešajai dienai., bet diena starp izmisumu un prieku ir dīvaina. Starp neskaidrību un skaidrību. Starp sliktām ziņām un labām ziņām. Starp tumsu un gaismu. Tas ir gaidīšanas laiks.

Ko tas stāsta mums un par mums? Vai arī mēs šobrīd neesam tādā gaidīšanas laikā, kad pasauli aptver mērim līdzīga slimība, tūkstoši jau no tās ir miruši. Un mēs izolēti, gaidām kad atkal pienāks diena, kad šie murgi būs beigušies.

Par šo kluso sabatu cilvēka dzīvē runā Jeremijas raudu dziesmas 3:25-26.

“Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē; labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga.”

Lielā mērā klusais sabats ir augšāmcelšanās gaidīšanas diena, taču šī gaidīšana nav bezjēdzīga vai tukša. Te slēpjas visspožākais evaņģēlija apstiprinājums. Tātad kurš var būt tas, kurš vakar tika nežēlīgi nonāvēts, un tad apglabāts, pavadot kluso sabatu kapā un tagad Viņš ir augšāmcēlies? Pāvils atbild (2. Kor. 5:19):

“Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.”

Jeremijas Raudu dziesmas (3:6) pauž izmisumu tiem, kuri jūtas, ka ir tikpat bezcerīgi un nevarīgi kā mirušie: “Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos…” Klusais sabats atbild, ka Dievs patiesībā bija ar Jēzu kapā un tā ir liecība, ka nav aizmirsis mirušos. Viņš piecels tos augšāmcelšanās rītā. Un tā Kristus augšāmcelšanās ir kā Dieva solījumu priekšvēstnesis mirušajiem. Cik daudz vairāk Dievs būs ar tiem, kuri šodien tikai jūtas kā mirušie!

Bībelei nav daudz ko teikt par šo kluso sabatu. Vienīgi to ka Jēzus sekotāji to pavadīja skumstot un raudot (Mk 16:10). Būtībā to pašu jau iepriekš Jeremijas Raudu dziesmas raksturoja daudzos citos attēlos stāstot par cilvēku ciešanām. Tur 3. nodaļā Jeruzalemes iedzīvotāju ciešanas raksturotas tajā dienā kā: slimība, vecuma nespēks (4. p.), izolācija (14. p.), bezpajumtniecība (19. p.), pat nāve un sēras (6. p.), šaubas (8. p.)

Lai mācītos attēlot Kristu, ticīgie varētu šo dienu padarīt par misijas dienu tiem, kas cieš. Tiem, kuriem no mums reti ir vajadzīgs laiks, lai klusētu, klusā sestdiena var būt iespēja klusēt, lai dzirdētu tos, kas vēl šodien raud visapkārt. Tiem ir jādzird, ka Dievs ir kopā ar tiem.

Tomēr tieši kā klusais sabats nav kristiešu stāsta beigas, tā Jeremijas raudu dziesmas raugās tālāk aiz izmisuma. Tā nesāk jaunu un brīnišķīgu himnu par Dieva godību, bet stingri turas pie vecajiem solījumiem, lietojot Dieva mīlestības un žēlastības formulēto valodu (21 – 24. p.):

“Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.”

Šīs īpašības bija viena no Izraēlas senākajām atziņām, ka Jahve ir Dievs, “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus” (2. Moz. 34:6 utt.). Tādējādi Raudu dziesmu 3. nodaļa ir drosmīgas neatlaidības paraugs dvēseles tumšajā naktī.

Savukārt, Dieva skatījumā tā bija un ir uzvaras diena. Jau vairāk kā 1400 gadus iepriekš atkārtojot Derības vārdus Mozus tautai lasīja:

Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis. Sešas dienas tev būs strādāt un visus darbus darīt. Bet septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt – ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu”

Ja Mozus sabata dienu nosauca kā piemiņu Dieva glābšanai no Ēģiptes zemes, tad te septītā diena, diena starp Kristus krustā sišanas dienu un augšāmcelšanās dienu bija Dieva dusēšanas diena pēc panāktās uzvaras pār ļaunuma varu. Kristus bija izturējis visdrausmīgākās ciešanas, nāvi mūsu dēļ. Viņš mūs atbrīvojis no soda. Mēs esam glābti no verdzības garīgai Ēģiptei, mēs esam brīvi no grēka varas. Mums tai vairs nav jāvergo. Tās ir svinības jaunpiedzimšanas svētkiem, jaunam radījumam. Dievs dusēja…

Bet pats svarīgākais, ka tajā dienā – dienā starp cīņu un atrisinājumu debesis gavilē par to, ka, neredzot iznākumu, pat ciešanās, neziņā, šaubās, ticīgais līdzīgi Ījabam paliek uzticīgs Kungam līdz galam…