Adventistu Valmieras draudze

“Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu.” (Psalms 23:6) Dāvids neteica: “Varbūt labums un žēlastība mani pavadīs,” — vai “Iespējams, ka labums un žēlastība mani pavadīs.” Vai arī “Man ir nojauta, ka labums un žēlastība mani pavadīs.” Dāvids būtu varējis izteikties tamlīdzīgi — bet tā nedarīja. Viņš ticēja Dievam, uz kuru var paļauties, — Dievam kurš dod drošus solījumus un sagādā drošu pamatu dzīvei. Dāvidam patiktu vārdi, ko izteica viens no viņa mazmazmazmazdēliem — apustulis Jēkabs, aprakstot Dievu kā tādu, “kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna” (Jēkaba ​​1:17). Mūsu garastāvoklis var mainīties, bet Dievam garastāvoklis nemainās. Mēs grozām savus nodomus, bet Dievs paliek tas pats. Mūsu uzticība var klibot, bet Dieva uzticība — nekad. Pat ja esam “neuzticami, Viņš paliks uzticams, jo Viņš pats sevi nevar noliegt” (2. Tim. 2:13). Viņš ir Dievs, uz kuru varam paļauties. Tāpēc droši apgalvojam: “Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu.”