Savas rūpes uztici Debesu Tēvam
Jēzus ejot pretī savai krusta nāvei, bija vairāk, kā satraucies. Viņš bija nāves baiļu pārņemts. Viņš Dievu pielūdza tik karsti; ka Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi… Trīs reizes Viņš atkārtoja tos pašus vārdus: ”Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām…”(Mat 26:39-44)
Kas mums liek lūgt šādu lūgšanu? Ejot pretī smagai operācijai slimnīcā? Kāpjot lidmašīnā? Uzstājoties ar runu plašai auditorijai? Sākot darbu jaunā vietā? Kādam tavas bailes var likties nenozīmīgas. Bet tās var likt tavām kājām kļūt aukstām, sirdij pukstēt straujāk un sejai pietvīkt.
Tā un vēl smagāk to piedzīvoja Jēzus. Bet šajā stāstā pats svarīgākais ir tas, kā Jēzus tika galā ar bailēm. Mēs ievērojām, ka Viņš par savām bailēm vispirms stāstīja Debesu Tēvam. Viņš negāja pie savas miesīgās mātes, neprasīja savu draugu – mācekļu padomu. Lūgums Tēvam noslēdzās ar vārdiem: “tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”
Tā arī mēs līdz ar Dāvidu teiksim “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!” (Psalms 56:4)
Komentāru RSS (Varat automātiski saņemt komentārus RSS lasītājā!)
Uzrakstiet savu komentāru
Lai komentētu, Jums ir jāautorizējas.